Lai šo tekstu automātiski iztulkotu, spiediet šeit.
Laiks izskaust enerģētisko nabadzību Eiropā  
Vietējās pašvaldības aicina Eiropas Komisiju ierosināt konkrētus mērķus enerģētiskās nabadzības mazināšanai līdz 2030. gadam un enerģētiskās nabadzības izskaušanai līdz 2050. gadam

Enerģētiskā nabadzība ir nopietna sabiedrības problēma, kam ir tieša ietekme uz veselību un kas skar aptuveni 54 miljonus Eiropas iedzīvotāju ( EK ). Augstas enerģijas cenas, zemi ienākumi un slikti izolēti, mitri un neveselīgi mājokļi rada augstākus enerģētiskās nabadzības rādītājus. Elektroenerģijas cenas pēdējos desmit gados lielākajā daļā valstu ir ievērojami pieaugušas, apvienojumā ar neseno ekonomikas un finanšu krīzi un Eiropas ēku fonda vājo energoefektivitāti radot pastiprinātas bažas par enerģētisko nabadzību Eiropā.

Enerģētiskā nabadzība skar aptuveni 11 % ES iedzīvotāju — 54 miljonus eiropiešu. Tomēr lielākajā daļā ES valstu joprojām nav apzināti vai kvantificēti neaizsargātie enerģijas patērētāji un nav veikti pietiekami mērķtiecīgi enerģētiskās nabadzības apkarošanas pasākumi.

Ņemot vērā būtiskas bažas par enerģētisko nabadzību, Eiropas Reģionu komiteja vienprātīgi pieņēma atzinumu “Daudzlīmeņu pārvaldība un starpnozaru sadarbība cīņā pret enerģētisko nabadzību” . Tajā ietverti vairāki priekšlikumi, kuru mērķis ir vēl vairāk attīstīt Eiropas enerģētiskās nabadzības definīciju, mērķtiecīgi ieguldījumi energoefektivitātē, vienotā tirgus pārskatīšana, kas nodrošina zemas enerģijas cenas mājsaimniecībām, un laika ziņā noteikti mērķi, lai izbeigtu enerģētisko nabadzību.

Ziņotāja Kata Tito ( Kata Tüttő , HU/PSE) , Budapeštas 12. rajona vietējās pašvaldības pārstāve, sacīja: “Šodien vairāk nekā 50 miljoni eiropiešu ir spiesti izvēlēties starp apkuri un pārtiku, un viņi dzīvo enerģētiskā nabadzībā. Tas nopietni ietekmē cilvēku veselību un labklājību, un mēs zinām, ka tas vissmagāk skar sievietes. Ikvienam Eiropas iedzīvotājam būtu jāgarantē tiesības uz tīru enerģiju par pieejamām cenām, kas ir iekļautas arī 17 ilgtspējīgas attīstības mērķos. Piesaistot ieguldījumus energoefektivitātē, lai atjaunotu Eiropas ēku fondu un izveidotu īpašas sociālās aizsardzības shēmas un pienācīgi funkcionējošu un konkurētspējīgu vienoto tirgu, kas patērētājiem nodrošina zemas enerģijas cenas, ES sniegs tiešus labumus un parādīs savu pievienoto vērtību iedzīvotājiem. Taisnīgai enerģētikas pārkārtošanai un klimata pārejai ir jāsākas ar enerģētiskās nabadzības izskaušanu.”

Komitejas locekļi ir vienisprātis par to, ka pamata enerģijas cenas patērētājiem mājsaimniecībās nevar atstāt tirgus pašregulācijai. Lai ierobežotu enerģijas pārmērīgas izmaksas, pilsētas un reģioni mudina ES ieviest tiesisko regulējumu, kas nodrošina dalībvalstīm un vietējām un reģionālajām pašvaldībām pareizos instrumentus, ar ko visiem nodrošināt cenu ziņā pieejamu enerģiju. Šajā ziņā RK arī atbalsta Eiropas Parlamenta aicinājumu Eiropas Komisijai nākt klajā ar papildu norādēm par to, kad dalībvalstīm ir atļauts iejaukties tirgū, lai izvairītos no tā, ka enerģētiskā nabadzība ietekmē ievērojamu skaitu mājsaimniecību.

Vietējie vadītāji ierosina moratoriju attiecībā uz pamata enerģijas pakalpojumu pārtraukšanu vai izbeigšanu iedzīvotājiem, kuri nav veikuši maksājumus.

Pilsētas un reģioni mudina dalībvalstis vēlākais līdz 2020. gada martam savos tiesību aktos transponēt atjaunināto Ēku energoefektivitātes direktīvu (ĒEED). Jaunā ĒEED stājās spēkā 2018. gada 9. jūlijā. Tajā ir iekļauti pasākumi, kas paātrinās ēku renovāciju virzībā uz energoefektīvākām sistēmām un sekmēs jaunu ēku energoefektivitātes uzlabošanu.

Tomēr Komitejas locekļi atgādina, ka atjauninātā ĒEED būtu jāpapildina ar papildu mērķiem un ieguldījumiem, lai atjaunotu Eiropas ēku fondu, bez kā centieni izskaust enerģētisko nabadzību būs nepietiekami.

Pienācīga siltumapgāde un aukstumapgāde, apgaismojums un ierīču darbināšanai nepieciešamā enerģija ir pamatpakalpojumi, kas nepieciešami, lai garantētu pienācīgu dzīves līmeni un gādātu par iedzīvotāju veselību. Enerģētiskā nabadzība rodas, kad mājsaimniecība cieš no atbilstošu energopakalpojumu trūkuma ( EK ).

Vietējie vadītāji vēlas, lai Enerģētikas nabadzības novērošanas centra darbības laiks tiktu pagarināts un lai tiktu turpināts vākt un novērtēt datus kā galveno ieguldījumu, ar ko uzlabot politiku enerģētiskās nabadzības izskaušanai. Komitejas locekļi atgādina, ka divas trešdaļas dalībvalstu vēl neseko līdzi enerģētiskās nabadzības attīstībai, balstoties uz kvantitatīviem rādītājiem.

Piezīme redaktoriem

Enerģētiskā nabadzība ir definēta šādi: “situācija, kad mājsaimniecība vai privātpersona nevar atļauties pamata energopakalpojumus (apkuri, dzesēšanu, apgaismojumu, mobilitāti un elektroenerģiju), kas nodrošinātu pieņemamu dzīves līmeni, un tās cēlonis ir tādu faktoru kombinācija kā zems ienākumu līmenis, lieli izdevumi par enerģiju un zema mājokļu energoefektivitāte” (definīcija, kas sniegta Pilsētas mēru paktā enerģētikas un klimata jomā). Pilsētas mēru pakts klimata un enerģētikas jomā ir noteicis enerģētisko nabadzību kā savu trešo pīlāru, kam ir vadošā loma šā jautājuma risināšanā 2030. gada darba kārtībā.

Enerģētiskā nabadzība var ietekmēt gandrīz 11 % ES iedzīvotāju. Ar pētījumu pilnībā var iepazīties šeit.

Lai iegūtu informāciju par valstīm, lūdzam iepazīties ar Eiropas Enerģētikas tīkla ziņojumu “Enerģētiskā nabadzība Eiropas Savienībā” (2019. gads).

Enerģētiskā nabadzība ir atšķirīgs nabadzības veids, kas saistīts ar dažādām nelabvēlīgām sekām attiecībā uz cilvēku veselību un labklājību — ar elpošanas orgānu un sirds slimībām, kā arī uz garīgo veselību, ko saasina zemas temperatūras un spriedze, kuru rada nespēja apmaksāt rēķinus par enerģiju, kā arī nepilnīga izglītības apguve bērniem, kurus skar enerģētiskā nabadzība. Faktiski enerģētiskā nabadzība netieši ietekmē daudzas politikas jomas, tostarp veselību, vidi un ražīgumu. Enerģētiskās nabadzības problēmas risināšana var sniegt daudzējādus ieguvumus, tostarp mazākus izdevumus, kas valdībām jātērē veselībai, gaisa piesārņojuma un CO2 emisiju samazināšanai, labākam komfortam un labklājībai, mājsaimniecību budžetu uzlabošanai un saimnieciskās darbības palielināšanai ( EK ).

Ar tiesību aktu kopumu “Tīru enerģiju ikvienam Eiropā” Eiropas Komisija ir ierosinājusi virkni pasākumu, lai novērstu enerģētisko nabadzību, izmantojot energoefektivitāti, aizsargpasākumus pret atslēgšanu un šās problēmas labāku definīciju un monitoringu dalībvalstu (DV) līmenī, izmantojot integrētos valstu enerģētikas un klimata plānus ( NECP ). Līdz ar to ES tiesiskajā regulējumā saistībā ar enerģētisko nabadzību tiek ieviestas vairākas izmaiņas. Enerģētiskā nabadzība ir minēta jaunajā Energoefektivitātes direktīvā (2018/2002), jaunajā Ēku energoefektivitātes direktīvā (2018/844) un Pārvaldības regulā (2018/1999). Arī Elektroenerģijas direktīvā (2009/72) ir atsauce uz enerģētisko nabadzību, un tās pārskatītā versija ir 2018. gada decembrī panāktās politiskās vienošanās rezultāts. (Plašāka informācija šeit) .

Saskaņā ar ES Enerģētiskās nabadzības novērošanas centra sniegto informāciju galvenie rādītāji, pēc kuriem nosaka enerģētisko nabadzību, ir “zemi absolūtā enerģijas patēriņa izdevumi” , “kavēti maksājumi par komunālajiem pakalpojumiem” , “augsts enerģijas izdevumu īpatsvars ienākumos un “nespēja uzturēt mājokli pietiekami siltu” .

Elektroenerģijas cenas mājsaimniecību patērētājiem pēdējos divpadsmit gados pastāvīgi pieaug. ES-28 vidējās izmaksas par vienu kilovatstundu ir palielinājušās no 0,18 EUR 2007. gada pirmajā pusgadā līdz 0,21 EUR 2018. gada otrajā pusgadā ( Eurostat ), bet ar ļoti ievērojamām atšķirībām starp dalībvalstīm .

Piecas valstis ar visaugstākajām izmaksām ir Dānija (0,31€), Vācija (0,30€), Beļģija (0,29€), Īrija (0,25€) un Spānija (0,24€), kur viena kilovatstunda izmaksā visdārgāk, iekļaujot visus nodokļus un nodevas. Savukārt dalībvalstis, kurās kilovatstunda ir vislētākā, ir Bulgārija (0,10€), Lietuva (0,10€), Ungārija (€0,11), Rumānija (0,13€), Malta (0,13€) un Polija (0,13€) ( Eurostat ) .

Viens no galvenajiem enerģētiskās nabadzības rādītājiem ir “kavēti maksājumi par komunālajiem pakalpojumiem” , kuros atspoguļots to mājsaimniecību īpatsvars, kuras finanšu grūtību dēļ nav spējušas savlaicīgi samaksāt komunālo pakalpojumu rēķinus (apkure, elektrība, gāze, ūdens utt.). ES-28 valstīs šādu situāciju vidējais skaits laikposmā no 2010. līdz 2017. gadam ir samazinājies no 9 % līdz 7 %, taču pastāv galēji atšķirīgas situācijas. 2017. gadā 38 % Grieķijas iedzīvotāju, 30 % Bulgārijas iedzīvotāju un 21 % Horvātijas iedzīvotāju norādīja, ka finansiālu grūtību dēļ savus enerģijas rēķinus maksājuši ar kavēšanos. Visas turpmāk minētās valstis ir virs ES vidējā 7 % rādītāja: 16 % Rumānijā , 14,3% Slovēnijā , 13,9% Ungārijā, 13,7% Kiprā , 11,9% Latvijā , 8,5% Polijā un 7,4% Spānijā . ( Eurostat ) .

Ēku energoefektivitātes direktīva (ĒEED) — Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2018/844 (2018. gada 30. maijs), ar ko groza Direktīvu 2010/31/ES par ēku energoefektivitāti un Direktīvu 2012/27/ES par energoefektivitāti.

Kontaktpersona: David Crous | +32 (0) 470 88 10 37 | david.crous@cor.europa.eu