Eiropas Reģionu komiteja ir aicinājusi apturēt ES publiskā iepirkuma noteikumu pārskatīšanu, jo jaunākās ES reformas vēl ir pārāk “svaigas” un vairākos nozīmīgos aspektos nepilnīgas. Ieteikumos, kas apstiprināti 8. oktobrī, ES vietējo un reģionālo pašvaldību asambleja norāda, ka, risinot svarīgas problēmas, Eiropas Savienībai nebūtu jāuzstāj uz jauniem noteikumiem, bet gan jāatvieglo vidēji lielu uzņēmumu piekļuve un jāveicina saskaņotība, piemēram, ar marķējuma sistēmu palīdzību.

RK ieteikumi ir ekonomiski nozīmīgi, jo tieši pašvaldības atbild par 45 procentiem no visiem ES publiskajiem iepirkumiem. Iepriekšējo ES reformu pieņemšanu 2014. gadā vadīja pārliecība, ka publiskā sektora līgumi varētu būt svarīgs izaugsmes katalizators un likvidēt šķēršļus investīcijām ES vienotajā tirgū. RK priekšlikumiem ir arī institucionāla nozīme, jo to pamatā lielā mērā ir jaunas izmēģinājuma shēmas darbs, kura mērķis ir garantēt, ka vietējā pieredze tiek ņemta vērā ES politikas veidošanā.

Attiecīgo atzinumu izstrādājis Bavārijas pārstāvis, Rēna-Grābfeldes apriņķa landrāts un Kristīgi sociālās savienības biedrs Tomass Hābermans ( Thomas Habermann ) (DE/PPE). Ieteikumos atspoguļoti secinājumi, kas gūti gan Eiropas Reģionu komitejas un Eiropas Pašvaldību un reģionu padomes ( CEMR ) kopīgi izstrādātā apsekojumā par publiskā iepirkuma noteikumu ieviešanu dalībvalstīs (2019. gada marts), gan no 2019. gada jūlija ziņojuma , kuru sagatavojis Reģionālo centru tīkls ES politikas īstenošanas pārskatīšanai un kuru RK uzsāka šā gada martā.

T. Hābermans norāda: “Reformas, kas ieviestas ar ES publiskā iepirkuma direktīvām, ir atzinīgi vērtējamas, proti, lielākā daļa pašvaldību uzskata, ka 2014. gada reformas principā ir pozitīvas, tomēr praksē tām ir dažādi trūkumi — gan sīki, gan fundamentāli. Mazie uzņēmumi līgumslēgšanas tiesības iegūst retāk, nekā ES bija gaidījusi, un pārrobežu iepirkums pašvaldībām nav devis nekādu papildu labumu. ES mēroga iepirkumi tiek izsludināti regulāri, un tas ir laikietilpīgi un dārgi, tomēr pārrobežu līgumus piešķir maz vai pat nepiešķir vispār. Turklāt pašvaldības nereti nesaskata vajadzību izvirzīt stratēģiskus iepirkuma mērķus, it sevišķi inovācijas jomā.”

“Kāpēc tā notiek?” ziņotājs jautā. “Parasti ES pašvaldībās ir ierobežots budžets, pētniecība un izstrāde nav prioritāra joma un iepirkti tiek galvenokārt pamatprodukti. Ņemot vērā savus tēriņus, publiskās pārvaldes iestādes par prioritāti uzskata līdzekļu ekonomiju. Tās parasti rēķinās ar ilgtspējas aspektiem, taču tām pietrūkst uzticama un skaidra ES mēroga marķējuma un sertifikātu — it īpaši vides ilgtspējas jomā —, kas būtu vajadzīgi juridiskās noteiktības radīšanai un sloga samazināšanai, kurš gulstas uz vietējām līgumslēdzējām iestādēm. Citu valstu uzņēmumi spēj piedāvāt pievilcīgus produktus un cenas, taču atšķirīgie tiesību akti, nodokļu režīmi un administrēšana rada grūti pārvaramus šķēršļus. Turklāt iepirkuma noteikumi vienkārši ir pārāk sarežģīti un nepārredzami, lai piesaistītu mazos uzņēmumus”.

T. Hābermans norāda: “Reformas vēl nav nostabilizējušās — tikai dažas dalībvalstis paguva tās ieviest plānotajā 2016. gadā —, un ierēdņi joprojām tiek apmācīti, tāpēc ir liela kļūdu iespējamība, un daži ieguvumi vēl ir tikai gaidāmi. Turklāt valstu valdības, kā tas nereti notiek, ir pievienojušas arī pašas savus nosacījumus — veikušas pārmērīgu reglamentēšanu —, tāpēc problēmas risinājums bieži rodams valstu galvaspilsētās, nevis Briselē. Patlaban galvenais ir ļaut reformām iesakņoties un ar jauniem noteikumiem neradīt papildu slogu publiskās pārvaldes iestādēm.”

“Tomēr mēs uzskatām, ka šis īpaši rūpīgi veiktais apsekojums jau ir ļāvis izdarīt būtiskus īstermiņa un ilgtermiņa secinājumus,” piebilst T. Hābermans. “Pirmkārt, Eiropas Savienībai un valstu valdībām nevajadzētu gaidīt, ka vietējo pašvaldību līgumi būs vienīgais virzītājspēks visu politikas mērķu sasniegšanai — neatkarīgi no tā, vai tie ir saistīti ar ilgtspēju vai sociālo politiku. Publiskajam iepirkumam ir vajadzīga līdzsvarota pieeja: to jāspēj viegli piemērot ikvienai publiskās pārvaldes iestādei, lai cik liela vai maza tā būtu, un ir jāievēro arī vietējās pašpārvaldes princips. Otrkārt, lai stimulētu vietējo ekonomiku, Eiropas Savienībai jācenšas panākt vairāk piedāvājumu no vidēja lieluma uzņēmumiem. Treškārt, iepirkuma kritēriji nav labākais veids, kā piesaistīt pretendentus no citām valstīm; drīzāk vajadzētu, piemēram, veicināt vienota marķējuma ieviešanu un valsts sertifikātu atzīšanu”.

Vairums ieteikumu ir balstīti uz plašu konsultāciju mehānismu, ko Eiropas Reģionu komiteja ir izstrādājusi un ieviesusi tāpēc, ka pastāv bažas par informācijas trūkumu attiecībā uz vietējo un reģionālo pašvaldību ietekmi uz ES tiesību aktu izstrādi. RK un CEMR kopīgajā apsekojumā, tāpat kā Reģionālo centru projektā, kam martā sākās divus gadus ilgs izmēģinājuma posms, piedalās RK, Eiropas Komisija un 36 asociētie reģioni no 16 valstīm, un galvenā uzmanība tiek pievērsta trim jomām: publiskajam iepirkumam, gaisa kvalitātei un pārrobežu veselības aprūpei.

Ziņojums par publisko iepirkumu un T. Hābermana politiskie ieteikumi ir pirmais Reģionālo centru projekta devums. Tas nāk klajā četras nedēļas pirms nākamās Eiropas Komisijas priekšsēdētājas Urzulas fon der Leienas ( Ursula von der Leyen ) stāšanās amatā.

Atsevišķā ieteikumu kopumā, ko RK apstiprināja 8. oktobrī, Komiteja aicina Eiropas Komisiju paredzēt finansējumu Reģionālo centru mehānisma atbalstam, ja izmēģinājuma posms izrādīsies sekmīgs. Reģionālo centru iniciatīva radās, kad darba grupa meklēja veidus, kā panākt, lai ES politikas veidošana būtu atvērtāka un vairāk ņemtu vērā pašvaldību un valstu parlamentu iesniegtās atsauksmes. Šī darba grupa, kuru vadīja Eiropas Komisijas priekšsēdētāja pirmais vietnieks Franss Timmermanss ( Frans Timmermans ), 2018. gada vidū nāca klajā ar ziņojumu , kurā pauda atbalstu daudzām RK nostādnēm.

Kontaktpersona:

Andrew Gardner

Tel. +32 743 843 981

andrew.gardner@cor.europa.eu