Šajā intervijā Gvido Milana ( Guido Milana ) (IT/PSE) atbild uz pieciem jautājumiem par jauno stratēģiju “No lauka līdz galdam” , kuras mērķis ir Eiropas Savienības pāreja uz taisnīgu, veselīgu un videi nekaitīgu pārtikas sistēmu. Olevano Romano pašvaldības padomes deputāts un kādreizējais Eiropas Parlamenta deputāts aicina radikāli mainīt pārtikas ražošanu un patēriņu un sākt ar pāreju uz videi nekaitīgākām ražošanas sistēmām, kas respektē bioloģisko daudzveidību un ekoloģijas principus. Ziņotājs, kas izstrādāja atzinumu par tematu “No lauka līdz galdam: vietējā un reģionālā dimensija” , uzsver, ka Covid-19 dēļ pāreja uz ilgtspējīgāku un noturīgāku pārtikas sistēmu kļūst vēl neatliekamāka. Atzinumu paredzēts pieņemt Eiropas Reģionu komitejas 2020. gada decembra plenārsesijā .
Stratēģijā “No lauka līdz galdam” izvirzīti vērienīgi mērķi samazināt pesticīdu, ķīmisko mēslošanas līdzekļu un antimikrobiālo līdzekļu izmantošanu, kā arī panākt, ka 25 % lauksaimniecības zemes tiek atvēlēti bioloģiskai lauksaimniecībai, lai tādā veidā veicinātu pāreju uz ilgtspējīgām pārtikas sistēmām. Vai tas ir paveicams, ņemot vērā prognozes par iedzīvotāju skaita pieaugumu?
Uz pārtikas sistēmu sirdsapziņas ir apmēram trešā daļa globālo siltumnīcefekta gāzu emisiju, ko galvenokārt rada lauksaimnieciskā ražošana. Lauksaimniecības radīto oglekļa emisiju samazināšana noteikti ir prioritāte. Taču uzmanība jāpievērš arī tam, kā klimatu ietekmē visas pārējās pārtikas ražošanas jomas, piemēram, produktu iepakojums, pārstrāde un izplatīšana. Tāpēc ir svarīgi stratēģijā “No lauka līdz galdam” izvirzīt vērienīgus mērķus attiecībā uz piesārņotājiem. Mums ražošanas sistēmas efektīvi jāvirza uz videi nekaitīgākiem modeļiem, kas respektē bioloģisko daudzveidību un ekoloģijas principus. Pārtikas ražošanas un patēriņa jomā vajadzīgas radikālas pārmaiņas un cieša ražotāju un patērētāju alianse. Šādas pārmaiņas tomēr nav panākamas vienā dienā, it īpaši, ja pietiekami nepalīdzēsim ražotājiem aizstāt pašlaik lietotos ražošanas paņēmienus ar ilgtspējīgākiem, proti, ar jaunu agroekoloģisko praksi. Noteikti ir jāturpina finansēt atbalstu lauku rajonu attīstībai, lai nodrošinātu ilgtspējīgu pārkārtošanos. Vienlaikus stratēģiski svarīga loma ir pētniecībai un izstrādei. Būtībā vajadzīgi ne tikai sodi un ierobežojumi, bet arī vairāki koordinēti politikas pasākumi, lai popularizētu ekoloģiski un sociāli ilgtspējīgus ražošanas paņēmienus, kas tiek arī pienācīgi atalgoti.
Kā ar kopējo lauksaimniecības politiku būtu jāatbalsta stratēģijas “No lauka līdz galdam” un bioloģiskās daudzveidības stratēģijas klimata un vides aizsardzības mērķu sasniegšana?
Kopējai lauksaimniecības politikai (KLP) ir svarīga loma stratēģijas “No lauka līdz galdam” un bioloģiskās daudzveidības stratēģijas īstenošanā. KLP mērķis ir nodrošināt, ka ražotāji tiek ekonomiski aizsargāti un ka it īpaši maziem un vidējiem ražotājiem, kas ir vairāk neaizsargāti, tiek nodrošināta droša piekļuve lauksaimniecības zemei. KLP mērķis ir arī nodrošināt atbilstošas stimulu shēmas, kas mudinātu lauksaimniekus izmantot videi nekaitīgākus paņēmienus. It īpaši ņemot vērā stratēģijas “No lauka līdz galdam” mērķus aizsargāt klimatu un vidi, ar nožēlu jāsecina, ka nesenajai KLP reformai trūkst vēriena. Klimata un vides aizsardzības mērķus nevar sasniegt bez atbilstošiem resursiem un lieliem ieguldījumiem ilgtspējīgā ražošanā. Kopējā lauksaimniecības politika labāk jāpielāgo stratēģijai “No lauka līdz galdam”, un tas attiecas ne tikai uz vides dimensiju, bet arī uz starptautisko tirdzniecību un nozaru politikas pasākumiem un instrumentiem. Jāpārskata arī kopējās zivsaimniecības politikas (KZP) mērķi, lai mainītu maksājumu sistēmu un skatījumu uz jūru, kas ir nozīmīga kultivējama platība, nevis tikai vieta, no kuras var vienkārši pasmelt zivju resursus.
Kā pašvaldības var sekmēt ilgtspējīgāku pārtikas sistēmu veidošanu? Vai varat minēt kādas vietējā līmeņa iniciatīvas?
Vietējais un reģionālais pārvaldes līmenis ir auglīgs izmēģinājumu lauciņš. Tas parasti apsteidz Eiropas līmeņa stratēģijas un ir pelnījis, ka to iesaista vairāk. ES un trešo valstu pašvaldības jau gadu desmitiem vietējā līmenī aktīvi īsteno pārtikas politikas pasākumus un ir izveidojušas pārtikas politikas padomes vai pat bioreģionus. Pilsētas un reģioni pierādījuši, ka māk izmantot vietējos un reģionālos plānošanas instrumentus un integrētus vietējus politikas pasākumus, lai atbalstītu dažādus urbānās lauksaimniecības veidus, īsas piegādes ķēdes un reģionālos tirgus, uzsāktu ilgtspējīgu vietējas, sezonālas un ekoloģiskas pārtikas iepirkumu sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumos un īstenotu izglītošanas un sabiedrības informēšanas iniciatīvas, kuru mērķis ir uzlabot vietējās pārtikas sistēmas. Dalībvalstīm un Eiropas Savienībai būtu jāseko pašvaldību piemēram un jāsadarbojas ar pilsētām un reģioniem, lai jaunos labas prakses piemērus popularizētu vietējā līmenī. Visu pārvaldes līmeņu komunikācija, savstarpējs atbalsts un mācīšanās ir vajadzīga vairāk nekā jelkad agrāk. Piemēram, Komiteja vēlētos, lai Eiropas Komisijas ierosinātajā stratēģijā vairāk tiek ņemti vērā uz līdzdalību balstīti modeļi, piemēram, pārtikas politikas padomes, kas izveidotas daudzās pašvaldībās.
Pašreizējie pārtikas patēriņa modeļi nav ilgtspējīgi ne no veselības, ne no vides aizsardzības viedokļa. Kā šos trūkumus var novērst? Vai vienīgais risinājums ir patērētāji, kam būtu jāmaina savs uzturs?
Patēriņa ieradumi ir svarīgs pārtikas sistēmās veicamo pārmaiņu virzītājspēks. Redzams, ka pārmaiņas jau notiek. Pieaug to patērētāju skaits, kuri vairāk analizē un kritiski izvērtē savus patēriņa ieradumus. Taču mēs nedrīkstam gādāt tikai par vienu nelielu sabiedrības daļu. Mums jānodrošina, ka veselīga un attiecīgajai kultūrai atbilstoša pārtika ir pieejama visiem sabiedrības locekļiem. Nav pieļaujams, ka tie, kas nevar atļauties iegādāties “veselīgu” pārtiku, ir spiesti samierināties ar nepietiekamu vai pārmērīgi apstrādātu pārtiku. Mums jāaizsargā visu cilvēku tiesības piekļūt veselīgai un ilgtspējīgai pārtikai. Patērētājiem, tostarp neaizsargātākiem patērētājiem un jaunākajām paaudzēm, ir vajadzīgs mūsu atbalsts, proti, izglītība un precīza, pārredzama informācija, kā arī iniciatīvas, kuru mērķis ir patēriņa ieradumu maiņa. Taču pārmaiņas mums jāveicina un jāatbalsta arī ar holistisku skatījumu uz pārtikas ražošanas sistēmām, mudinot ražot un tirgot veselīgu un cenas ziņā pieejamu pārtiku. Vajadzīgi arī sociālās aizsardzības politikas pasākumi, kas dotu neaizsargātām grupām iespēju pašām iegādāties veselīgu pārtiku.
Kā pandēmija ietekmē vietējās un reģionālās pārtikas sistēmas? Kādas svarīgas iniciatīvas un pasākumi paredzēti, lai šajos krīzes apstākļos stiprinātu vietējās un reģionālās pārtikas sistēmas?
Pandēmija noteikti ir radījusi pārrāvumus un izraisījusi īstermiņa un ilgtermiņa pārmaiņas vietējās un globālās pārtikas sistēmās. Par krīzes ietekmi varam runāt daudz. Viena no vissvarīgākajām ietekmes izpausmēm ir lielāka nevienlīdzība pārtikas pieejamības jomā un eksponenciāls to iedzīvotāju skaita pieaugums, kuri nonākuši ekonomiskā nabadzībā. Šādos apstākļos noteikti ir vajadzīgi steidzami pasākumi, tostarp pašvaldību un trešā sektora rīcība, lai nodrošinātu cilvēkiem pārtiku. 2008. gada finanšu krīzes laikā bija vērojams, ka krīzes cikli ietekmē pārtikas sistēmas un pārbauda to izturētspēju. Covid-19 pandēmijas dēļ vēl vairāk pūļu ir jāvelta virzībai uz ilgtspējīgākām un noturīgākām pārtikas sistēmām. Īstermiņā mums mērķtiecīgi un stratēģiski jāgādā par finansējumu un atbalstu krīzes pārvarēšanai, taču nedrīkstam aizmirst, ka vajadzīgs ilgtermiņa skatījums, kam jānodrošina pārmaiņas. Komiteja ir pārliecināta, ka Covid-19 krīzē būsim guvuši vērtīgu mācību. Pašvaldības vēsta, ka daudzi iedzīvotāji novērtējuši īsās piegādes ķēdes un veselīgu pārtiku un karantīnas laikā vairāk laika atvēlējuši ēdiena gatavošanai un pašradītu recepšu izmēģināšanai. Cerams, ka šie veselīgie paradumi pēc Covid-19 krīzes neizzudīs un pat ies plašumā.
Kontaktinformācija presei: pressecdr@cor.europa.eu